Šī gada rudens izceļas ar savu neprognozejamību – te līst, te spoži spīd saule, te vējš „kož” cauri kauliem…

Neskatoties uz nestabilajiem laika apstākļiem un „bruņojušies” ar lietus mētelīšiem, Audriņu pamatskolas 9.klases skolēni projekta „Latvijas skolas soma” ietvaros devās Daugavpils virzienā. Ceļa mērķis – Naujenes Novadpētniecības muzejs, ar savu misiju “Vairot iedzīvotāju izpratni un zināšanas par novada bagāto kultūras mantojumu, saglabājot un popularizējot Naujenes pagasta, tā tuvākās apkārtnes un aizsargājamā ainavu apvidus „Augšdaugava”  kultūrvēsturisko mantojumu un ar to saistītas nemateriālās un materiālās kultūras liecības, pievēršot uzmanību vecticībnieku kultūras mantojumam.”  9. klases skolēni ar interesi aplūkoja un klausījās gides stāstījumu “Slutišķu sādžā ar ekspozīciju “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta” par vēsturisko mantojumu Daugavpils apkārtnē, par tautu tradīcijām, kā blakus draudzīgi varēja sadzīvot divas diezgan atšķirīgas kultūras – latgaļi un pareizticīgie. Īpašā gaisotnē skolēni varēja sevi iztēloties pāris gadsimtu nesenā pagātnē.

Atgriežoties no Slutišķiem uz Naujeni, bērni labprāt izmantoja gides piedāvāto iespēju uzkāpt 21 m augstajā Vasarģelišķu skatu tornī, lai no putna lidojuma augstuma varētu aplūkot ainavas un gleznainos Daugavas lokus. Atklājums – klātienē varējām apskatīt Daugavas upes Rozališķu loku – vienu no skaistākajiem Latvijas dabas skatiem, kas kādreiz rotāja Latvijas naudaszīmi – 10 latu banknoti.

Novadpētniecības muzeja telpās atrodas vairāk nekā 21000 eksponātu, tie tika aplūkoti cauri laikmetu griežiem, veidojās saruna par tiem, kuri priekšmeti ir redzēti arī kāda mājās. Atraktīvs ekskursijas noslēgums – kad skolēni centās uzminēt kāda no senlatgaliešu vārdiem nozīmi.

Muzeja ekspozīciju zālē aplūkojām naujeniešu lepnuma – tēlnieces Valentīnas Zeiles galeriju – gleznas un dažāda lieluma skulptūras, lielākoties no bronzas.

Interesants muzeja objekts – no nelieliem krāsainiem gabaliņiem adīšanas vai tamborēšanas tehnikā top liels 500 metri garš deķis, kas ir kā simbolisks mūsu likteņupes Daugavas platums. Rokdarbu fragmentiņi tiek darināti gan  uz vietas, gan arī tiek atsūti no dažādām Latvijas pusēm pa pastu.

Atziņa – mūsu senā kultūra ir neiepazīta un tā atklājas no vēl neredzētiem skatu punktiem, tā ir jākopj un jāsaudzē, lai nākamajām paaudzēm pēc mums arī būtu šī bagātība.

Audriņu pamatskolas skolotājas Ivetas Rundānes teksts un foto